Mēneša vēstījums, 2013. gada augustā

Draudzes mācītājs Kārlis Žols

Droši vien daudzi no jums zina, ka pavisam nesen es, kopā ar kinorežisores Dzintras Gekas „Sibīrijas bērnu” grupu, kurā no Ziemeļkalifornijas piedalījās arī mūsu pašu – Latvieši biedrības priekšsēdētāja Taira Zoldnere, pavadīju krietnu laiku Sibīrijā. Patiešām jāatzīst, ka tā bija viena no visspilgtākajām pieredzēm, ko esmu guvis, pieredze, kas daudz ko no iepriekšējām domām un perspektīvām lika saskatīt savādākā gaismā vai arī, no jauna apstiprināja. Piemēr c cam, ērtības, komforts, nodrošinātība, tā visa nozīme, pēc kā cilvēki tiecas rietumu pasaulē, un bez kā mēs savu dzīvi bieži nevaram iedomāties, dažos brīžos atklājas kā kaut kas pavisam maznozīmīgs… Tāpat, sastapšanās ar Sibīrijā izsūtījumā bijušajiem un tiem, kas tur dzīvo vēl arvien, bieži ir ļoti spēcīgas un pat satricinošas Par pieredzēto Sibīrijā variet lasīt tepat, tālāk ZVV, bet šobrīd tikai gribu dalīties kādā pieredzē, kas dziļi iespiedusies manā apziņā.

Kāda sieviete, kura dzima brīvajā Latvijā un tur pavadīja bezrūpīgu bērnību, 1941. gada 14. jūnijā kā jauna meitene kopā ar ģimeni tika izsūtīta uz Sibīriju un tur, Tālajos Austrumos, ļoti smagos apstākļos pavadīja sava mūža spēka gadus. Viņa atgriezās Latvijā no izsūtījuma pēc tur pavadītiem gandrīz 20 gadiem. Viņa pati gan šajā braucienā gadu nastas dēļ nepiedalījās. Viņa man ar savu ārkārtīgo iekšējo gaišumu, pozitivitāti un milzīgo dzīves gudrību ir daudz iemācījusi. Bieži domāju: jā, kaut mūsu ciešanas un pārdzīvojumi mūs nevis padarītu trulākus un salauztu, bet kaut vairāk piepildītos tieši tas – ka mēs kļūtu gaišāki, saprotošāki, dzīves gudrāki…. Protams, šīs sievietes dzīve, par kuru tik bieži atceros, būtu noritējusi daudz savādāk, ja viņas mūžu padomju represijas nebūtu skārušas, protams, mēs varētu tikai domāt, kā būtu bijis, ja šim mūžam būtu dotas tās iespējas, kuras mēs uzskatām par vērtīgām, kuras mēs gribam dot saviem bērniem – laba izglītība, labi atalgots darbs, drošības garantijas, laba pensija un tā tālāk un tā joprojām? Viņai tik daudz no tā bija liegts…. Bet vārdi, kas man iespiedušies atmiņā, ko viņa bija teikusi kādā represēto tikšanās reizē Rīgā, bija tādi: “bet, ja es nebūtu izsūtīta un tur pieredzējusi to visu, ko tur pieredzēju, man būtu jānomirst tādai pašai stulbai, kā pirms tam…” Protams, daudzi, to dzirdot apjuka – kā tad tā, kā tā var teikt? Vai tad, ja viņa nebūtu izsūtīta uz Sibīriju, kur bija šausmīgas ciešanas un nāves tuvums, viņa būtu bijusi “stulba”? Taču nē! Un tomēr, varbūt ir lietas, kuras mēs nereti savādāk nesaprotam un nevaram aptvert. Kas tas ir? Ko mums māca mūsu  liktenis – Amerikā, Latvijā, Sibīrijā? Vai no tā mācāmies mēs – šeit? Vai no sava pieredzētā paliekam gaišāki, saprotošāki, sirdī un visā dzīvē gudrāki? Es tomēr gribu ticēt, ka latviešu tauta tās kopumā tāda ir kļuvusi… Bet tās tikai pavisam nedaudz pārdomas no Sibīrijā pieredzētā…

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.