Sibīrijā pieredzētais

Šā gada jūlijā ar LELBA atbalstu un kopā fondu „Sibīrijas bērni” un tā filmēšanas grupu devos uz Magadanas un Krasnojarskas apgabaliem, lai apmeklētu vietas, kur tika izsūtīti cilvēki no Latvijas, satiktu Sibīrijas latviešus un piedalītos piemiņas plākšņu novietošanā tur palikušajiem. Braucienā galvenokārt piedalās izsūtītie paši un viņu bērni.

LELBA Sibīrijas atbalsta nozare šo darbu ir atbalstījusi līdz šim un esmu pateicīgs LELBA draudzēm, kas ir atbalstījušas šo darbu ar saviem ziedojumiem. Uzskatu, ka mūsu Baznīcai ar tās draudzēm Rietumu pasaulē, ir morāls pienākums piedalīties šajā – ļoti konkrētajā darbā, gan godinot izsūtīto piemiņu, gan uzturot saikni ar vēl Sibīrijā palikušajiem izsūtītajiem un to pēcnācējiem.

Jāapbrīno kinorežisore Dzintra Geka par viņas organizatoriskajām spējām, kura praktiski ir vienīgā, kas mūsu tautā un valstī tik plašā mērogā organizē izsūtīto piemiņas godināšanu. Šogad Dzintra Geka ar savu filmēšanas grupu turpina filmēt materiālu topošajai dokumentālajai filmai “Kur palika tēvi?”. Dzintra braucienā pilnīgi pelnīti tiek saukta par “māti”. Braucienā piedalījās ap 30 cilvēki – galvenokārt tie, kas tika izsūtīti kā bērni vai arī paši ir dzimuši Sibīrijā un izsūtīti ir bijuši to vecāki un citi tuvinieki.

Un tā 9. jūlija rītā visi – „Sibīrijas Bērnu” satikāmies Rīgas lidostā, lai dotos vispirms uz Maskavu. Zīmīgi, ka braucienu sākām un arī noslēdzām ar lūgšanu, tāpat lūgšanu brīži ir neatņemama brauciena daļa katru dienu. Garīdznieka klātesamība šajos braucienos ir neatņemama daļa, un šoreiz šo funkciju pildījām mēs divi – mācītājs un vēsturnieks Guntis Kalme un es. Ik dienu šajā braucienā izjūtam gan dziļu nopietnību, tomēr ne uz mirkli nezūd jautrība, nezūd humors. Laikam savādāk nemaz nevar būt…

Pirmais brauciena pieturas punkts – Maskava – ir tik liela, arvien augoša un iespaidīga, ka salīdzinājumā ar to pat Ņujorka vai Losandželosa liekas pazemīgas. Maskavā Latvijas vēstniecībā paēdam pusdienas un dodamies atkal uz lidostu, lai uzsāktu gandrīz 8 stundu lidojumu uz Tālajiem Austrumiem – Magadanu. Ielidojot Magadanā, pie lidostas krievu valodā redzams liels plakāts ar uzrakstu: „Mēs zinām zelta patieso cenu”. Šiem vārdiem nevar nepiekrist. Un runa ir ne jau par cenu naudas izteiksmē… Runa ir par cilvēku dzīvēm, par miljoniem izsūtīto, kas bija spiesti atdot visu, lai Padomju Savienība varētu samaksāt savus rēķinus zeltā…

11. jūlijā Magadanas muzejā tiek iesvētīta un atstāta piemiņas plāksne aizvestajiem. Muzeja gids stāsta šausminošus stāstus par represiju laiku, un mums no jauna jāpārliecinās, ka latvieši ir gan tie, kas ir bijuši tieši klāt pie komunistiskā terora sistēmas izveides, gan paši šīs sistēmas šausmas izbaudījuši visā pilnībā.

Vēlāk norisinās tikšanās ar vietās latviešu biedrības priekšsēdētāju Andreju Ozola kungu. Viņš stāsta, ka Magadanas latviešu biedrība pakāpeniski paliek arvien mazāka, bet tajā vēl arvien ir kādi 75 locekļi. No visiem baltiešiem Magadanā visvairāk ir tieši latviešu vai pareizāk – to pēcteču. Magadanā ir uzcelts milzīgs piemiņas monuments izsūtītajiem ar nosaukumu “Maska”. Tas tika uzstādīts vēl prezidenta Jeļcina laikā. Neskatoties uz spēcīgo lietu un vēju, pie šī monumenta mēs noturam svētbrīdi.

Nākošās divas dienas mūsu apmešanās vieta ir Susumanas pilsēta uz ziemeļiem no Magadanas. Arī tur vēl ir latviešu pēcteči, kas gan latviski vairs nerunā un nesaprot. Pilsētā šobrīd galvenokārt apmetusies zeltrači. No Susumanas 14. jūlijā nelielā grupā – kopā 6 vīri dodamies vairāku simtu kilometru garā ceļā pa Kolimas “Zelta apli”, lai atrastu un apzinātu vietas, kur 20. gadsimta vidū bezgala tālu no jebkādas civilizācijas tika izmitināti mūsu tautai piederīgie – izsūtītie. Kāpēc šis ceļš saucas “Zelta aplis”? Tāpēc, ka tas sasaista kopā neskaitāmas zelta atradņu vietas, kur darbs notiek vēl arvien un, kur tas norisinājās arī staļinisko represiju laikā, kad bez žēlastības tika izmantots izsūtīto darbaspēks. Ceļš caur brīnišķīgi skaistu un neskartu dabu vijas gar pamestām, sagruvušām pilsētām, kur par senāko, padomju laika mākslīgi rādīto godību liecina vairs tikai iepriekš vareno un spēcīgo ēku drupas, kas atstātas un aizmirstas, ir sagruvušas burtiski pāris desmit gadu laika. Daudzviet paveroties uz šīm, veselu pilsētu drupām, skats atgādina kaut ko ļoti līdzīgu kara postījumiem. Šajās pilsētās, kuras ir bijušas izveidotas uz izsūtīto nometņu vietu pamata, kādreiz ir dzīvojuši desmitiem tūkstoši cilvēku… Bet tagad – daži cerību zaudējuši vietējie apcer iepriekšējos varenos laikus. Un tomēr visur var just represēto, izsūtīto nometņu vietu atstāto dvesmu. Tā laikam šajā vietā – Magadanas un Kolimas apkārtnē būs iesūkusies uz mūžīgiem laikiem… Jā, vēl arvien Kolimas pussalā tiek atrasts zelts, bet tagad tas viss ir valsts pārraudzīts privātais bizness, kur uzņēmīgi biznesmeņi salīgst strādniekus, kas dara savu zeltraču darbu, nedomājot neparko citu, kā tikai peļņu – ātru un lielu peļņu, kur, ja veicas, vēl arvien te var gūt.

15. jūlijā satiekos personīgi ar Magadanas luterāņu draudzes vadītāju Andreju Ozolu, kurš ir arī latviešu biedrības priekšsēdētājs. Ozola kungs šobrīd pilda arī vietējā luterāņu garīdznieka funkciju, kamēr no Latvijas nav atbraucis mācītājs Juris Simakins, kurš sāks kalpot Magadanā no nākamā gada. Magadanas luterāņu draudze mājo plašā 4 istabu dzīvoklī daudzdzīvokļu mājas 1. stāvā. Viena no dzīvokļa istabām šajā dzīvoklī ir telpa, kurā notiek dievkalpojumi, bet pārējās tiks nodotas draudzes mācītāja ziņā, kad viņš ieradīsies Magadanā. Nelielajai draudzei, kuras dievkalpojumus apmeklē tikai daži latviešu, igauņu un vācu pēcnācēji, nav viegli samaksāt rēķinus.

Nākamajā dienā no skarbās Magadanas dodamies ar lidmašīnu uz Rietumiem, uz Irkutsku. Ar to jau iesākas brauciena otrā daļa. Daži brauciena dalībnieki grupu atstāj, bet to vietā pienāk citi.

Lidmašīnā no Magadanas uz Irkutsku kāds piedzēries zeltracis izraisa tādu kautiņu, ka tiek sasiets, bet pilots mikrofonā draud lidmašīnu nosēdināt tuvākajā, Jakutskas lidostā, kas gan patiesībā ir jau Tālajos Ziemeļos. Jā, kas zina, kā mūsu ceļš būtu pavērsies, ja tā tiešām notiku. Pēc tam par šo incidentu tikai jokojam, bet tā norises laikā varēja redzēt, ka vairākiem pasažieriem tiešām smiekli nenāca nemaz.

Bet laimīgi nonākot Irkustkā, maiņa no vienas vides uz otru ir acīmredzama. Baikāla ezers patiešām ir varens un skaists. Tam apkārt ir sakoptas atpūtas vietu zonas, restorāni, viesnīcas. Taču tur, kur mēs esam nonākuši, lai arī cik skaista vieta tā būtu, peldēt nedrīkst piesārņojuma dēļ. To arī atzīst vietējā gide, kuras izteiksmes veidā vēl arvien strāvo padomju laika patoss. Tieši šis patoss, daudz vairāk nekā kas ārējs, šķebinoši atgādina padomju laiku. Klausoties viņā, nāk prātā doma, ka cilvēku var izraut no padomju vides, bet padomju domāšanas un izteiksmes veidu no cilvēka dabūt ārā ir daudz grūtāk….

17. jūlija pēcpusdienā uz Kanskas pilsētas apkārtni tiek aizvesta jauna aizvesto piemiņas plāksne. Arī šeit kopā ar citiem izsūtītajiem, bērnību ir pavadījuši Sibīrijas bērnu grupas locekļi – brāļi Veismaņi. Tagad arī tur no izsūtīto piemiņas palicis ļoti maz kas, bet piemiņas plāksne to vietējiem iedzīvotājiem no jauna atgādinās. Vietējā ciema Ozjornoje sabiedrība ir sagatavojusi pārsteigumu – pie skaista ezera ir sarīkots vesels koncerts ar krievu dziesmām un bagātīgu galdu. Tas patiešām ir pārsteigums, jo piemiņas plāksne aizvestajiem un jautras dziesmas, dejas un bagātīgs svētku galds īsti neiet kopa. Tomēr beigās šķietami sirreālā sajūta tiek pārvarēta un arī Sibīrijas Bērnu grupa iejūtas esošajā situācijā.

18. jūlijā ceļš ar autobusu no Kanskas uz Krasnojarsku. Ceļa gaitā raugoties apkārt, redzami lielākoties ļoti plaši apkopti lauki un var saprast, ka šeit zeme ir patiešām auglīga. Sibīrija patiešām ir Krievijas maizes klēts. Krievijā arvien jaušams interesants paradokss – vispārēja cilvēku sirsnība un laipnība, savukārt veikalos pārdevējas bieži ir pat uzsvērti nelaipnas.

19. jūlijā veicam ceļu no Krasnojarskas uz Ačinsku. Rīts sākas ar Jāņa Oldera atmiņu stāstījumu par šausmu ceļu no Latvijas uz Ačinsku 1941. gada jūnijā. Viņš kopā ar ģimeni tika izsūtīts kā mazs zēns. Tās ir bijušas 3 nedēļas pārpildītā sasmakušā un aizrestotā vagonā. Tieši šis – ceļš aizrestota vagonā viņam visā izsūtījuma laikā ir bijis vissmagākais. Jānis Olders stāsta, ka zēna gados, kopā ar citiem zēniem, lai izdzīvotu, bija jāzog pārtika no vietējās konservu rūpnīcas, kur viņam vajadzēja strādāt kā mazam zēnam. Zem sargu šāvieniem zēni pa caurumiem sētā bija nesuši pārtiku ārā no rūpnīcas, lai viņiem pašiem un viņu ģimenēm būtu ko ēst. Jāņa Oldera atmiņas ir ļoti iespaidīgas. Var just, cik nozīmīgs viņa dvēselē ir šis brīdis. Pie viņa mātes kapa vietas, kuru precīzi patiesībā vairs neviens nevar noskaidrot, bet, kas turpat kaut kur ir, noturam svētbrīdi. Tagad tur, kur agrāk bija kapi un kur arī Jāņa Oldera māte ir apbedīta, ir uzceltas garāžas, saauguši brikšņi un samētāti lūžņi. Sirds sažņaudzas, iedomājoties šo patiesību – māte ir apbedīta kaut kur šeit, apmēram 100 metru rādiusā, bet par to nekas vairs neliecina un netālu, pie garāžām sēdošie iedzēruši vīri, kuriem pēkšņā latviešu parādīšanās šķiet kā atrakcija, visticamākais – neko nenojauš par to, ka tepat ir izsūtīto kapi… Turpat netālu, uz citiem kapiem uzceltas divas skolas, un par to turienes skolēniem nav ne jausmas, bet šie paši skolēni droši vien tāpat kā citi ik gadu atdod godu Ļeņina piemineklim…. Jā, arī tā ir daļā no šausmīgā padomju mantojuma – vēstures aizmiršana un nevēlēšanās domāt par to, kas te ir noticis pavisam nesen….

20. jūlijā dodamies uz pilsētiņu Nazarova, kas atrodas netālu no lielās Sibīrijas pilsētas Ačinskas. Te, tāpat kā citur, ielas nosauktas komunisma simbolu vārdos, uz pilsētas centrālā laukuma dižojas Ļeņina piemineklis. 21. jūlijā ceļš ved uz Tjuhtetu, kas jau ir ceļā uz Tomsku, lai tur uzstādītu piemiņas plāksni. Šīs ir rakstnieces Melānijas Vanagas piemiņas vietas. Melānija Vanaga ir dokumentējusi latviešu tautas sāpju ceļu izsūtījumā tādos savos darbos kā Sibīrijas atmiņu grāmatā „Veļupes krastā”, dokumentālajā romānā „Dvēseļu pulcēšana” un „Tēvu cilts”.

22. jūlijā kopā ar pusi no „Sibīrijas Bērnu” grupu (otra grupas puse dodas uz citām izsūtīto vietām) ar autobusu dodamies 300 kilometrus no Tomskas, uz nelielo Kolpačevo pilsētiņu, kurā arī bija nometināti izsūtītie. Iepriekšējās izsūtījuma vietas ir pamatīgi mainījušās, un paši Sibīrijas bērni visbiežāk saka, ka savas bērnības vietas vairs nevar īsti pazīt. Arī Kolpačevo, protams, uz galvenā laukuma gozējas liels Ļeņina piemineklis, bet Obas upes malā atrodas arī nu jau apdrupis, domājams, tikko pēc Padomju varas beigšanās uzstādīts neliels akmens, uz kura rakstīts, ka tajā vietā kaut kad tiks uzstādīts piemineklis represiju upuriem. Protams, vēl arvien tas tā arī nav noticis. Turpat blakus atrodas kāda skaista pareizticīgo baznīcas jaunceltne, uz kuras vārtiem kāds censonis krievu valodā uzrakstījis 2 saukļus, kas šodienas Krievijā iet kopā roku rokā: „Mūsdienu krievu jaunatne – kristīgi ticīga jaunatne” un „CCCP” (PSRS – Padomju Savienība). Jā, te šīs divas idejas nav nesavienojamas – gluži pretēji…

Kolpačevo sameklējam kapus, kur guldīta vecmāmiņa kādai kundzei no Sibīrijas bērnu grupas, bet arī te pašu konkrēto kapa vietu atrast vairs nav iespējams. Līdzīgi ir arī citās situācijās, kur labi, ja var atrast vietas, kur kādreiz ir bijuši kapi. Tagad daudzas šādas vietas ir pārņēmusi taiga. Kolpačevo pilsēta atrodas Obas upes krastā. Upe arvien vairāk izskalo savus krastus, un zinātāji stāsta, ka reiz ap 1970.-1980. gadu miju upes krasts ir izskalojis represijās nošauto līķus, kas apkaisīti ar kaļķi, un upes krastā sekli aprakti, bija labi saglabājušies. Un tā nu tie ir peldējuši pa Obas upi, līdz tā laika varas iestādes tos ir savākušas un kādā bedrē aprakušas no jauna.. Šādas un līdzīgas dvesmas te var atrast ļoti bieži, lai gan varas iestādes visā Krievijā šo vēstures lapaspusi aizklāj ar to, kas atgādina par impērisko varenību un varonību – vispirmām kārtām jau 2. Pasaules karu un uzvaru tajā. Laikam šī plate vēl tik ātri nebeigs skanēt….

Vēlāk atgriežamies Tomskā, kas ir patiešām skaista pilsēta, kurā jauku piegaršu atstāj tās senatnīgā vēsture, gan arī šī brīža dzīvīgums… Tomskā pie bijušas NKVD ēkas, kas tagad ir muzejs, tomēr ir uzstādīts piemineklis padomju represiju upuriem. Turpat ir arī piemiņas akmeņi, kas atvesti no Latvijas, Igaunijas un Polijas, kā arī no Kalmikijas. Un tomēr, turpat blakus, arī pilsētas centrālajā laukumā atkal piemineklis Ļeņinam. Uz tā paša laukuma, acīmredzot atjaunots vēl cara laikā uzcelts cits, ļoti skaists piemineklis, kurā attēlots spožs eņģelis. Šķiet, tas ir vēl viens atgādinājums, ka Krievija negrib no jauna izvērtēt nevienu savas vēstures posmu, negrib atzīt kļūdas vai pāridarījumus, ko tā veikusi gan pati pret savu, gan citām tautām. Ja ir notikusi atgriešanās pie kristīgās Baznīcas, ko skaidri parāda skaistas atjaunotas katedrāles itin visur Krievijā, tad skaidrs ir arī tas, ka šī atgriešanās ir tikai kā papildinājums valsts varas politikai, lai Baznīca palīdzētu uzturēt un nostiprināt pastāvošo varu, kura, savukārt no Padomju mantojuma atteikties negrasās.

Pati Tomska, līdzīgi kā Krievijas citas lielās pilsētas, ir sakopta, tās jaunie daudzdzīvokļu nami ir gaumīgi. Var redzēt, ka vietējie ļaudis mēģina atjaunot arī vietējās senatnīgās cara laika koka ēkas, kuras vēl arvien pozitīvā nozīmē pauž tradicionālo Krievijas koka ēku stilu.

23. jūlija vakarā notiek satikšanās ar Tomskas latviešu pārstāvjiem. Arī mūsu gide ir pazīstama Tomskas universitātes profesora – latvieša meita. Un tomēr šie cilvēki nerunā un nesaprot latviski un viņu mājas ir Krievija. Var redzēt, ka viņi paši savu atrautību no Latvijas nožēlo, bet tomēr ir atteikušies no reālas gribas kaut ko šajā situācijā mainīt. Tāds ir gaužām skumjais latviešu diasporas liktenis. Vai tikai Sibīrijā? Vai patiesībā arī ne tā sauktajās Rietumu valstīs, kur latvieši gan savu latvisko identitāti saglabā ilgāk, bet tomēr, tendence nenovēršami ir tāda pati?

Jā, šis brauciens nešaubīgi atklāj to, cik skumji beigu beigās ir daudziem, kas ir zaudējuši reālu saikni ar savu dzimteni. Kādā brīdī ir jāizšķiras, kas tu esi – krievs, amerikānis, vācietis, anglis, īrs, zviedrs vai jebkuras citas valsts piederīgais, kurā tu esi nonācis, vai latvietis… Un ja latvietis, tad tev ir tikai viena iespēja – kad esi padarījis to, ko svešā zemē vēlējies, tev jāatgriežas Latvijā.

Kinorežisore Dzintra Geka ar savu grupu dara latviešu tautas labā neatsveramu darbu. Jo apzinot un izklāstot savas tautas sāpes, tiek pakāpeniski dziedināta tautas dvēsele. Tas skaidri un gaiši izpaudās šī brauciena dalībniekos – tajos, kas vai nu tika izsūtīti kā mazi bērni, vai piedzima Sibīrijā. Atrodot savas bērnības vietas, izsūtījuma un nometinājuma vietas, tuvinieku kapu vietas, no kurām tik daudzas ir aizaugušas un patiesībā neatrodamas, tajās lūdzot Dievu, pēc tam šo cilvēku dvēselēs caur asarām ienāk miers. Un tas ir daudz! Es ticu, ka šāda dvēseles dziedināšana ir arī viens no Baznīcas uzdevumiem un tādēļ ir ārkārtīga vērtība tam, ka šajos braucienos piedalās arī Baznīcas pārstāvji. Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesas dvēseliskas dziedināšanas un tas, kas mūsu tautas dvēselei, tāpat kā daudzām citām tautām saistās ir vārdu Sibīrija, vēl arvien ir jādziedina. Es ticu, ka Sibīrijā cilvēki mainās. Ļoti! Sibīrijā cilvēki sevi labāk redz un saprot savu likteni. Par to tagad esmu pārliecināts, esot kopā ar izsūtītajiem un viņu bērniem.

Tur tu kļūsti patiesāks, tuvojies atziņai par labo un ļauno un no jauna saproti, kas ir piedošana, saproti, kas ir svarīgs un kas tāds nav. Šodien jēdziens „Sibīrija” latviešiem ir vēl arvien ir ļoti nozīmīgs un nebūt ne tāls. Tas mums jāapzinās, lai neaizmirstu savas tautas sāpju ceļu un kaut ko mācītos, lai nākotnes ceļš būs gaišāks…

Kārlis Žols

Vairāk par fondu “Sibīrijas bērni”, ekspedīcijām, filmām, grāmatām u.c. aktivitatēm lasiet: http://www.sibirijasberni.lv

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.