Mēneša vēstījums – 2013. gada septembrī

Nenoliedzami, Jēzus vēsts ir nevardarbīga un radikāli iekļaujoša, tomēr dažviet evaņģēlijā mēs ar izbrīnu it kā atduramies pret vārdiem par šķelšanos, dalīšanos, konfliktiem. Piemēram, Lūkas evaņģēlija 12. nodaļā ir teikts: „Es esmu nācis nest šķelšanos” un turpat tālāk, ka tēvs nostāsies pret dēlu un otrādi, māte pret meitu un otrādi, vīramāte pret vedeklu un otrādi. Tas nav kaut kas vienkārši un viegli saprotams un pieņemams. Un tomēr, padomāsim, vai patiešām mums vienmēr ir jāpiekrīt viens otram? Vai tomēr mēs pārāk daudz neiegrimstam kompromisos „mīļā miera labad”? Vai tā nav? Turklāt, turpat tālāk šajā, Lūkas evaņģēlija vietā Jēzus mums liek atzīt, ka mēs esam iemācījušies un saprotam tik daudzas lietas, un tomēr viņš vaicā “kāpēc jūs nepazīstat šo laiku?”

Viņa paša laiks bija vajāšanu laiks kristiešiem, kas nevēlējās sadarboties ar romiešu sociālajām un politiskajām normām. Savukārt mūsu laiks – divdesmit pirmais gadsimts piedāvā ne mazāk apokaliptiskas noskaņas visai cilvēcei – un nevis tāpēc, ka kā kāds kaut ko būtu personīgi, morāli pārkāpis, bet tāpēc, ka civilizācija ir radījusi politisku un sociālu piesārņojumu zemē, gaisā, ūdenī, cilvēku dvēselēs, uztverē par dzīvi.

Te nu arī mums jāatzīst, ka patiešām bieži nesaprotam ne savu laiku, kurā dzīvojam, ne arī to, kas mūs šajā laikā apdraud. Un tam nav nekāda sakara ar kādu Dieva tiesu, Dieva dusmām. Vēl arvien šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā, varbūt pat vēl vairāk kā senāk rietumu civilizācija ignorē komerciālu izmantošanu, ekoloģiskas, sociālas un politiskas netaisnības. Protams, jāatzīst, ka arī austrumu pasaulē, kura tiecas pretī rietumu labklājībai, ir tās pašas pazīmes, tās ieņem to pašu graujošo kursu, par ko liecina situācija Ķīnā, Indijā un citur.

Un vēl, te ir runa par cilvēku apzinātām izvēlēm. Tā ir apzināta izvēle, ka valdības izvēlas subsidēt neatjaunojamus enerģijas avotus, tā ir apzināta izvēle – atbalstīt īstermiņa ekonomikas pieaugumu, nevis ilgtermiņa risinājumus, un tā vēl un vēl… Un tā visa kontekstā ir jāvaicā – kas ir tā uguns, ko Jēzus met pār pasauli, ja ne uguns, kas deg, lai Dieva valstība izpaustos kā taisnīgums, līdzcietība? Kas ir tā uguns, ko Jēzus met pār pasauli, ja ne uguns no Dieva radikālisma? Kristus ir kā uguns elements – uguns, kas attīra, dziedē un iededzina jaunu kaislību mūsu sirdīs, un liek kaut ko vairāk saprast – no jauna, par sevi, šo laiku – politiku, ekonomiku, garīgām norisēm – būt informētiem, nevis no kāda televīzijas kanāla vai radio stacijas, bet domāt pašiem. Un tas, kā izrādās, nemaz nav tik vienkārši…

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.