Mēneša vēstījums – 2013. gada oktobrī

Jau nepielūdzami dabā jūtam rudens elpu. Arī šajā gadā esam nonākuši līdz brīdim, kad vasara nenovēršami aiziet un mēs paliekam ar Pļaujas svētku jautājumiem. Tie nav mazi, nav nemaz tik viekārši: ko esam izveidojuši, ko vēl arvien veidojam, ko esam sakrājuši, ko vēl arvien krājam savā dzīvē? Kas paliks pēc mums, kādi ir, kādi būs šīs dzīves augļi? Varbūt atceramies stāstu no Lūkas evaņģēlija 12. nodaļas par bagātnieku, kurš gribēja celt sev arvien lielākus šķūņus, lai tajos sakrātu labu ražu, ko viņa lauki tam ienesuši. Redzot, cik tam ienākusies laba raža, šis cilvēks saka arī savai dvēselei: “atpūties, ēd, dzer un līksmo…” (Lk. 12, 19). Vai te nav kāda līdzība arī ar mums? Ir taču tik dabīgi tad, kad redzi sava darba augļus, darīt tieši to, ko šeit gribēja minētais vīrs – atpūsties ēst, dzert, priecāties. Bet, vai mums patiešām ir par ko priecāties? Protams, viss jau atkarīgs no tā, kā raugāmies paši uz savu mūžu. Nezinu, kā jums, bet mani arvien ir uzrunājuši cilvēki, kuros nebeidz dzirkstīt tāds kā nemiera gars, cilvēki, kuri apzinās, ka viņiem patiesībā nepietiek ar to, kas ir sakrāts ārējos šķūņos, kuri arvien meklē kaut vairāk, kaut ko tālāk. Un te, patiesībā nemaz nav tik liela nozīme tam, cik ir, vai cik nav sakrāts mūsu dzīves arējos šķūņos – jautājums ir cits – vai vēl arvien esam izalkuši un izslāpuši, kā saka Jēzus Kristus savā kalna sprediķī – “Svētīgi/laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības….” Un, ja esam izsalkuši un izslāpuši, tad peč kā? Vai pēc arvien lielākiem šķūņiem un arvien labākām ražām, ko tajos likt iekšā, vai arī pēc kaut kā netverama…? Jā, varbūt vēl arvien pēc mīlestības, pēc sapratnes… lai arī kas mēs būtu, lai arī kur dzīvē būtu nonākuši, lai arī ko būtu sasnieguši… kad Tu esi sakrājis kaut ko noteiktu ar savu darbu, saviem centieniem, pēc kā vēl Tu ilgojies? Varbūt arī mūsu laika ekonomiskās krīzes sekas, kad daudziem to iekrājumi ir sarukuši un līdz ar to arī sašķobījušies sapņi par bezrūpīgām vecumdienām, varbūt tieši tas ir licis padomāt par kaut ko citu, ko būtu vajadzējis un vēl arien ir iespējams iekrāt… Kā ir ar Tevi? Vai arī varbūt dzīves skarbums ir licis Tev ierauties sevī un vēl vairāk domāt tieši par to pašu – ko likt savos ārējos šķūņos, kā apmierināšu savu vēlmi pēc šīs apziņas, ka esmu taču tik daudz ko sekmīgi sakrājis? Rudens… Pļaujas svētki… pārdomu laiks… Ja Pļaujas svētkos esam nonākuši līdz šādām atziņām, nevis tikai tās izlasot, bet paši, paskatoties savā dzīvē, tad to tiešām ir vērts svinēt, svinēt kā svētkus… patiesus svētkus dvēselei.

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.