Mēneša vēstījums – 2013. gada decembrī

Novembris pēc Latvijas Valsts svētkiem Latvijai un Latvijas ļaudīm ir bijis dziļi satricinošs. Veikala “Maxima” sabrukšana Rīgā ir traģiskākais notikums Latvijā, kādu daudzi savā mūžā ir pieredzējuši. Zem ēkas gruvešiem dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bērni palika bez vecākiem, vecāki – bez bērniem, cilvēki zaudēja tuvieniekus un draugus. Parasti šādos brīžos tiek meklētas atbildes, meklēti vainīgie un tā tas ir arī šoreiz. Latvijas cilvēki ir saliedējušies, lai palīdzētu cietējiem un, lai meklētu atbildes uz jautājumiem, kas visi sākas ar vārdu “kāpēc”. Šajās dienās tik daudz ir rakstīts, tik daudz runāts par šo nelaimi un šķiet, tiešām – kaut kas ļoti dziļi Latvijā pēc šī gada 21. novembra ir mainījies. Šķiet, šīs traģēdijas iespaidā cilvēki sākuši vairāk domāt viens par otru, vairāk rūpēties, vairāk ievērot….

To redzot, daži vaicā: vai tiešām tikai šādi traģiski brīži var liek tam tā notikt? Daudz ir runāts par glābēju varonību, kuri steidzās palīgā cietušajiem. Par to viņiem būsim pateicīgi! Jā, mums ir cilvēki, kas krīzes brīdī var atmest bailes un veikt to, kas ir jādara nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka vienkārši, tā liek paša sirds un prāts. Arī latvieši ārpus Latvijas šajā reizē atver savas sirdis un, kā vien spēdami, cenšas palīdzēt Zolitūdes traģēdijā cietušajiem.

Varbūt šī nelaime ir jauns atgādinājums, cik mēs patiesībā daudz varam palīdzēt Latvijai tad, kad sajūtam tās sāpes paši sevī. Un, lai arī cik sāpīgas būtu traģēdijas, parasti tās it kā pamodina, kaut ko no jauna parāda, parāda patiesi. Un tas, ja vien tā drīkst teikt, laikam jau ir tas pozitīvais, ko nes sev līdzi arī šādas nelaimes.

Bet decembris ir arī pāreja no aiziešanas mēneša novembra uz Adventa laiku. Mūsu skats nu jau arī vēršas pretī atnākošajam. Mēs esam brīdī no «aiziešanas» uz «atnākšanu»…

Dzīvē mums arvien nāk jauni dzīves notikumi, bet paiet tikai mirklis, un tos jau esam atstājuši aiz sevis. Vai nav tā, ka bieži tikai atvadoties, mēs spējam īsti aptvert notikušo, tad, kad jau atskatāmies uz kādu notikumu vai sastapšanos. Turpretī Kristus nākšana, par kuru runā Advents, ir nākšana kādā sevišķā nozīmē. Tā nav kāds garāmejošs notikums, bet Dieva nākšana, Mūžīgā nākšana, kas neizbeidzas.

Līdzīgi kā šajā pasaulē viss ko sastopam, paiet, Kristus arvien ir tas, kurš «nāk». Mēs aizvien varam raudzīties pretī mūžīgajam un mūsu dvēsele, lai arī kas notiktu, nestāv noslēgumā, bet pie sākuma. Ja vien esam cilvēki, kas vēl kaut ko gribam zināt par Dievu, tad mums aizvien vēl ir kaut kas priekšā. Kristus nākšana šai pasaulei nozīmē sajust šī prieka pieskārienu, sajust, ka aizvien, vēl aizvien, par spīti sāpēm, zaudējumiem, nelaimēm un tumsai, mums vēl ir kaut kas priekšā. Un iespējams, tieši tas, kas piedzīvojis sāpīgu paejošā aiziešanu, ir gatavs dvēseli pievērst Mūžīgai atnākšanai.

Raudzīsimies uz to, jo tas dod spēku!

Draudzes mācītājs Kārlis Žols

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.