Mēneša vēstījums – 2014. gada janvārī

“Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ.3:30)

Tikko esam aizvadījuši Ziemassvētkus un esam iegājuši Jaunajā Gadā. Droši vien katram Ziemassvētki un Jaunais Gads ir kaut nedaudz savādāka pieredze. Varbūt kāds par to nav aizdomājies, bet es pats arvien vairāk nonāktu pie atziņas, ka tām lielākajām lietām dzīvē mēs tā īsti gatavi laikam neesam nekad un neviens. Tā arī Ziemassvētki katru gadu nāk ar tādu kā pārsteiguma sajūtu: vai tiešām Dievs grib un var ienākt arī manā dzīvē, vai tiešām vēl tagad? Kristus piedzimšanas svētki uz šo dziļo jautājumu katru gadu sniedz vienu un to pašu lielo J. Ziemasvētkos Dievs mums saka savu apstiprinošo “jā” vārdu, ka noteikti ir kāda dimensija, kur mūsu ilgas, dziļās cerības patiešām var piepildīties. Bet tas nenotiek kaut kā brīnumaini, pārdabiski. Esmu pārliecināts, ka tie lielākie brīnumi notiek nevis skaļi un ārēji pārdabiski, bet varbūt pat daudziem to nemaz neievērojot. Arī mazais bērns Jēzus taču piedzimst ļoti necili un acīmredzot, sāpīgi. Patiesībā, nevienas dabiskas dzemdības jau nav vieglas. Vai ne? Mums, vīriešiem pat tā īsti nemaz nav iespējams saprast, kā tas notiek, bet mēs visi, gan vīrieši, gan sievietes sajūtam, ka katras dzīvības rašanās ir Brīnums, sāpēs radies brīnums. Kas šajā gadā ir piedzimis Tevī un manī, patiesi piedzimis? Varbūt tā ir kāda atziņa pašam par savu dzīvi, par attiecībām, darbu, varbūt arī par savu draudzi un Baznīcu… Varbūt tas ir kaut kas izšķirošs un atdzīvinošs, ko var noformulēt vārdos un īstenot darbos…

Dievs darbojas caur mums un mūsos. Ziemassvētkos Dievs pierāda un parāda, ka grib un var piedzimt mūsos – arī mūsu vājumā, grūtībās pasakot: “es nāku pie Tevis”. Un Viņa piedzimšanas nav vajadzīgi ne smalki iekārtoti dievnami, ne bagātas draudzes, ne pareizi apliecinājumi vai mūsu piederība kaut kam, ko mēs paši vai citi uzskata par “pareizu”. Tāpēc jau arī Evaņģēlijā mēs lasām, kā Jēzus Kristus piedzimšana notiek visnecilākajā, tālākajā vietā. Šādas, iekšēji tālas, neievērotas vietas ir arī mūsu dvēselēs. Un arī mūsos katrā taču vēl arvien ir arī vieta, kur Kristum piedzimt. Ieskatoties Ziemassvētku stāstā ar svaigām acīm, mēs redzam, ka varbūt tā nemaz nav tā vieta, par kuru Tu pirms tam esi domājis, ka tai vajadzētu būt tai “pareizajai”. Kas ir šī vieta Tevī, Tavā dvēselē? Padomāsim katrs par to no jauna….

Arī mūsu draudzēs Ziemassvētku laiks laikam jau ir tas skaistākais gadā. Šajā laikā esam priecīgi savā vidū redzēt tos, kurus citos gada laikos dievnamos pamanām retāk. Ziemassvētkos atkal no jauna sadzirdam aicinājumu atvērt viens otram savu sirdi, pieņemt viens otru, jo pats Dievs taču pieņem mūs ikvienu, redz un saprot mūs ikvienu! Tāds ir tas Dievs, kura ienākšanu pasaulē mēs svinām Ziemassvētkos, tāds ir Kristus, kura tuvums atkal no jauna grib un var augt. Jā, ja arī ejam mazumā, tomēr esmu cieši pārliecināts, ka latviešu draudzes ārpus Latvijas arvien būs vajadzīgas, kamēr vien būs latvieši, kas gribēs sanākt kopā. Jānis Kristītājs Evaņģēlijā saka: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā”. Dosim sevī vietu Viņam augt.

Lai Dievs svētī, ka Kristus piedzimšanu notiek katrā mūsu draudzē, lai tā no jauna atver mūsu sirdis un durvis mūžīgi jaunajam, negaidītajam – dzīvā Dieva pieskārienam! Lai jaunajā, 2014. gadā pieredzam Dieva darbu un vadību gan katrs savā dzīvē, gan savos kopīgajos ceļos – attiecībās, ģimenēs, darbā, draudzē!

Draudzes mācītājs Kārlis Žols

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.