Mēneša vēstījums – 2014. gada jūnijā/jūlijā

Ir vasaras saulgriežu laiks. Daba plaukstot sniedzas pretī dievišķajam, pretī debesīm un debesis savā svētībā noliecas pretī zemei. Latviešiem, un ne tikai tiem šis laiks vēl arvien kaut ko nozīmīgu pauž to zemapziņā. Uz mums it kā runā kaut kas no senatnes, no laikiem, kad cilvēks bija daudz tuvāks visam dzīvajam, kas tam ir apkārt. Vai mūsu laikā esam jau neatgriezeniski aizgājuši no šī stāvokļa, vai tiešām esam kļuvuši par būtnēm, kas uz pasauli raugās tikai tādos mērogos, kur visam ir tikai pavisam praktiski izmantojama vērtība? Vadot savas dienas, mēnešus un gadus pie televīzijas vai datora ekrāna, stundām ilgi katru dienu nīkstot satiksmes sastrēgumos par tādiem cilvēkiem tapt nav grūti. Un tas jau nav arī nevienam jāpārmet. Mūsu vide it kā nemanāmi mūs veido, un atbilstoši tai mēs uztveram pasauli, un tālāk paši to veidojam sev, mūsu bērniem, mazbērniem… Un tad, uz to raugoties, brīžiem jājautā – vai tiešām tas ir tas, ko mēs vēlējāmies, vai tiešām tas ir tas “progress”, uz kuru mums vajadzēja tiekties? Par to domājot, prātā pavīd arī jautājums – kā šodienas pasauli būtu uztvēris spēcīgais Jaunās Derības tēls Jānis Kristītājs, kuru tur redzam gaužām skaudru un tiešu? Ko mūsu laika cilvēkiem paustu viņa vēsts, kas tik nekautrīgi uzrunāja tā laika pasauli? Kur tā mums liktu atgriezties – ne tikai abstrakti, teorētiski, bet ļoti tieši, konkrēti? Laikam jau tur būtu arī aicinājums atgriezties pie tā, ko esam vaurāk vai mazāk aizmirsuši – pie saiknes pašiem ar sevi, pie tā stāvokļa, kurā svaigi un tieši varam sadzirdēt Dieva balsi. Katram no mums tas var būt kā savādāk, katram no mums tas var iezīmēties atšķirīgi. Man šāda, tīra brīnuma pieredze pavisam nesen bija pēc lūgšanas un meditācijas uz kādas vientuļas Kurzemes piejūras meža takas, kur vēlu vakarā, pirms saulrieta sastapu ezi, kurš pavisam bez bailēm, bet ar patiesu ziņkāri mani vēroja. Šī – tīrā brīnuma sajūta manī turpinajās, izdzirdot skanīgu dzeguzes kūkošanu. Protams, var jau būt, ka kaut ko līdzīgu var izjust arī pilsētas mūros, bet man šķiet, ka tieši tajā, kas nav mūsu pašu – cilvēku pārmainīts līdz nepazīšanai, arī Dieva balsi sadzirdēt ir daudz lielākas iespējas. Šī un līdzīgas sastapšanās ir kā brīnums, kuru pieredzam savā ikdienā. Varbūt, ka pie kaut kā tāda var pierast un uzskatīt to kā kaut ko pašsaprotamu. Ja šādas pieredzes gūstot ikdienā, tomēr spējam saglabāt par tām prieku un izbrīnu, ja spējam tās neaizēnot ar ar viedokļiem, stereotipiem un “patiesībām”, tad kļūstam stiprāki, kļūstam par dzīvu daļu no kaut kā lielāka, no Dieva darba ap mums un mūsos. Kaut ko no šī spēka sajutu arī viesojoties Apriķos, kur mūsu māsu draudzes darbinieki Smiltnieku ģimene ar sirdi un dvēseli velta savus centienus gan draudzes darbam un skaistajai un senatnīgajai baznīcai, gan pavisam praktiskiem centieniem, lai palīdzētu viens otram, īpaši, autokatastrofā cietušajai vedeklai un mazbērniem. Jā, arī tā var izpausties Dieva valstības tuvums, varbūt pat vairāk kā šķietamā pārpilnībā.

Vai spējam ieklausīties, vai esam sadzirdējuši, vai spējam ieskatīties, vai esam saredzējuši? Tie ir Jāņa Kristītāja laika, Jāņu laika, saulgriežu laika jautājumi. Dievs mums ļauj pieredzēt, cik šī pasaule ir brīnumaina, skaista, vienreizēja. Arī katrā no mums ir šis vienreizīgums, skaistums, Dieva brīnums, kas pašiem jāatrod, varbūt no jauna jānes gaismā. Jānis Kristītājs sludināja: “Debesu valstība ir tuvu klāt”. Vai spēsim šo brīnumu ieraudzīt sevī, sev apkārt? Vai tajā saredzam arī kādu iespēju, arī sev? Vai šī atziņa mūs mudina uz aktivitāti, vai arī liek domāt, ka viss jau notiks tāpat vien, pats no sevis? Bet nekādi brīnumi ar Tevi nenotiek bez Tavas paša līdzdalības. Tā arī šī pati Dieva valstība tepat varbūt arī arvien ir, bet Tu dzīvo to neievērodams, nesaprasdams… Un nav jau runa par kādiem maģiskiem “brīnumiem”. Runa ir par dzīvi, kura var paiet vai nu apzinoties Dieva tuvumu itin visā, vai arī nodzīvojot savu tik aizņemto dzīvi ar it kā tik daudz iespējām, no kurām lielākās un svarīgākās paiet garām. “Debesu valstība ir tuvu klāt “. Ko šī saulgriežu vēsts, kuru pauž Jānis Kristītājs, nozīmē Tev?

Un vēl, šis ir laiks, kad mūsu garīgie apvāršņi var būt tik plaši kā vēl nekad iepriekš. Piemēram, Latvijā Bībeles Biedrības paspārnē tikko iznāca tikai 20. gadsimta vidū atrastā, līdz tam par zudušu izskatītā Toma evaņģelija tulkojums. Nu jau vairākus gadus cilvēki ar šo, ārpus Bībeles kanona palikušo Evaņģēlliju varēja iepazīties vairākās citās valodās, bet tagad arī latviešu lasītājiem ir iespēja iepazīt Jēzus Kristus vēsti no nedaudz cita skatu punkta. Ceru, ka katram būs izdevība to lasīt. Latviešu valodas Toma Evaņģelija izdevuma pēcvārdā mācītājs Linards Rozentāls raksta: “Toma Evaņģēlijs runā par sadarbību, nevis distanci ar Dievu, par gudrību, kas veidojusies pieredzē, un tieši tas kristīgā ceļa gājējam dod jaunus atbalsta punktus savas kristīgās ticības atjaunošanā. Ļoti iespējams, ka Toma Evaņģēlijā uzsvertās tēmas ir vienas no tām, kas var likt mūsdienu kristietībai justies ne tikai apdraudētai, bet arī jaunas izaugsmes iespēju gaidībās.” Lai mūs pavada Toma Evaņģelija vārdi no 2. un 3. teiciena: “Kas meklē, lai nepārtraukti meklēt, līdz viņš atrod. Kad viņš atradīs, viņš izbīsies; un, kad viņš izbīsies, viņš brīnīties, un viņš valdīs pār Visu… Ja tie, kuri jūs vada, saka: valstība ir debesīs,- tad debess putni jūs apsteigs. Ja viņi jums saka: tā ir jūrā,- tad zivis jūs apsteigs. Bet valstība ir jūsos, un tā ir ārpus jums. Ja jūs iepazīsiet sevi, jūs tiksiet iepazīti un jūs sapratīsiet, ka esat dzīvā Tēva bērni. Bet, ja jūs sevi neiepazīstat, tad jūs esat nabadzībā un jūs paši esat nabadzība.” Cik zīmīgi, arī saulgriežu laiks liek uzdot jatājumu – kas tad ir patiesā bagātība vai nabadzība, jo debesu valstība taču ir tuvu…

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.