Mēneša vestījums – 2014. gada septembrī

Septembris daudziem no mums saistās ar jauna skolas gada sākšanos. Droši vien, jau sen kā vairs neejam skolā, tomēr, redzot, kā saviem vai citu bērniem un mazbērniem atkal atsākās skolas gaitas, nereti ieskanās kādas dvēseles stīgas, kas atgādina, ka arī mēs – tik ilgi, kamēr mācāmies, tik ilgi arī attīstāmies. Un mācīties jau nenozīmē tikai apmeklēt kādu mācību iestādi. Tas nozīmē dzīvot ar atvērtu sirdi, un būt gatavam uztvert kaut ko jaunu. No otras puses, nav noslēpums, cik pozitīvu ietekmi uz cilvēku atstāj tas, ka patiešām kaut ko jaunu iemācamies – varbūt kaut ko no kādas iepriekš nesaprastas valodas, kaut ko jaunu no kultūras, zinātnes, kaut ko jaunu par pasauli, kas tādējādi arī mums atveras plašāka. Nereti arī pati dzīve mums piespiež mācīties – un tas notiek tik dažādi. Kādreiz maigi, kādreiz – skarbi. Tā mēs mācāmies arī par pašu pasauli. Šobrīd, skaidri redzam, cik mūsu pasaule ir kļuvusi nedroša, jā, patiešām savādāka nekā vēl pirms pavisam neilga laika. Eiropas telpā atkal ir reāls karš. Karš, kas iznīcina cilvēku dzīvības, karš, kas tomēr skar arī mūs – pat tos, kas nedomā tālāk par savām tiešajām robežām. Pasaule atkal tiek satricināta un nu jau šis satricinājums ir mums krietni tuvāk. Kā uz to atbildēt? Protams, ja esam drošībā, mums patīk vārdos izteikt savu viedokli, vienu pusi nosodīt, izteikt (vārdos) atbalstu otrai pusei. Bet tur bieži arī paliekam. Interneta portāli -Facebook un citi, ir pilni ar cilvēku izteiktiem viedokļiem, kas bieži vien parāda, ka cilvēks ir izpaudis kādu, no ārienes nākošu negāciju, kāda viņam vai viņai simpātiska spēka tā saukto PR, bet daudz nekā cita tur tā arī nav. Tā ir šīs pasaules problēma, ka pat visās tās traģēdijās tik daudzi tomēr ir un paliek seklumā. Bet varbūt tieši šīs traģēdijas pasaulē ir arī kā aicinājumi mums iet dziļāk? Kaut ko arī pašiem darīt savādāk, labāk, vairāk? Pazīstamais mūsu laika ebreju domātājs, filozofs, rabīns un vairāku grāmatu autors Marks Gafni (Marc Gafni) kādā vietā saka zīmīgus vārdus: “The only response to outrageous pain is outrageous love.” (Vai jūtat, ka to pat adekvāti iztulkot ir grūti? Bet vajadzētu! Vienīgā atbilde šausmīgām sāpēm ir neprātīga mīlestība…) Bet, patiešām, vai varam sāpēs atbildēt ar mīlestību? Tieši un reāli – palīdzēt, ziedot tiem, kam ir grūti, mīlēt tos, kas cieš? Vai arī tikai izteikt kādu, protams – “pareizu” viedokli? Protams, atzīsim, ka lielajās pasaules peripetijās gan jūtamies, gan patiešām esam patiešām bezspēcīgi… Un nevajag izlikties, ka varēsim tā vienkārši kaut ko no tālienes ietekmēt, ja no savas siltās vietas kaut ko it kā droši paudīsim…. Īpaši, vēlreiz, ja tas šķiet tālu… šķiet… Bet tieši tāpēc varbūt jāatgriežas pie tā, ar ko sākām šīs pārdomas: ar mācīšanos. Mācīties? Ko, kā? Varbūt vispirms – padomāt, ko šīs pasaules krīzēs varam darīt? Varbūt pat tik vienkārši kā lūgt Dievu… Ja nevaram neko daudz ietekmēt pasaules lielajās norisēs, tad vismaz varam kaut ko viekt garīgi. Atcerieties, kā Jēzus mācekļicilvēki ar saviem pārbaudījumiem, krīzēm un apdraudējumiem vaicā viņam: “Kungs, māci mūs Dievu lūgt!” (Lk. 11.1). Varbūt, bez visa pārējā, protams – tik vajadzīgā, mums ir nepieciešams arī arvien no jauna mācīties būt dzīvās attiecībās ar Dievu… Un lūgšana, garīgums taču ir aktivitāte – aktivitāte pasaulē ar visiem tās pārbaudījumiem, sāpēm, kariem. Mācīsimies arī mēs! Tad Dievs patiešām lietos arī mūs savā – gaismas, patiesības, miera un mīlestības darbā.

Kārlis Žols

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.