Mēneša vēstījums – 2014. gada oktobrī

Arvien biežāk aizdomājos par to, cik ļoti žēl, ka laiks dzīvē ir ierobežots. Mēs nevaram paspēt visu, ko vēlamies, un gribot vai negribot reiz jāsastop skaudrā sajūta, ka kaut kas paliek nepaveikts, nepaspēts, lai arī tā būtu tikai neizlasīta grāmata vai nenotikusi saruna. No kā veidojas mūsu mūža kopums, tas ko sakrājam vai arī – nesakrājam savas dzīves krātuvēs? Par šiem jautājumiem īpaši jāatceras Pļaujas svētkos, kurus atzīmējam oktobrī: ko esi, ko neesi Tu savā dzīvē paspējis sakrāt, pieredzēt, piepildīt? Katru gadu, tuvojoties rudenim, mūs uzrunā šie jautājumi. Un ne tikai, cik daudz esam ko izdarījuši, sakrājuši, bet, cik tam ir vērtība, kas ved mūs tālāk, lielākā plašumā, patiesākā bagātībā. Arī mēs taču, nereti klausāmies un nesadzirdam, lasām, bet nesalasām, skatāmies, bet neredzam. Vērtīgākais bieži paiek nezutverts… Un arī, pilnīgi iespējams, ka pirms Tu vari kaut ko vērtīgu sakrāt sevī, Tev no kaut kā cita, mazāk vērtīga ir jāatbrīvojas, jāattīra sevi. Kādreiz ir grūti atbrīvoties no lietām fiziski, bet vēl grūtāk tas var būt garīgi. Varbūt pat aiz mūsu dažādiem “svētumiem” slēpjas vienārši smaga nostaļģija pēc pagātnes, no kuras nespējam tikt uz priekšu. Tieši tādēļ man šķiet zīmīgi, ka drīz pēc Pļaujas svētkiem mūsu Baznīca atzīmē arī Ticības atjaunošanas, Reformācijas dienu, kā jaunu aicinājumu izvērtēt savu garīgo dzīvi, vai nav pienācis laiks kaut ko sevī atsvaidzināt.

Nesen atradu viena no 20. gadsimta lielākajiem luterāņu teologiem, Dītriha Bonhēfera 1934. gadā teiktu Reformācijas dienas sprediķi. Tas pēc 80 gadiem nebūt nav novecojis. (Jā, cik īpatnēji, dažas uz brīdi it kā svaigas domas noveco tik ātri, savukārt citas – ir dzīvas un svaigas neskaitāmos laiku lokos.) Bonhēfers saka: “… Baznīcai, kas kā neviens cits runājusi par spēku, pestīšanu un uzvaru, ticot Jēzum Kristum, tai Baznīcai, kas ir liela ticībā, jābūt vēl lielākai mīlestībā. No vienas puses, līdz ar to mēs negribam neko citu, kā vien doties atpakaļ pie reformācijas sākumiem, bet, no otras puses, vēlamies stāties pretī bīstamībai un deģenerācijai, kas jau no paša sākuma ir apdraudējušas protestantismu – proti, ka sastinga vēsts par ticību, kas vienīgā glābj, tā kļuva par nedzīvu vārdu, jo šī vēsts netika uzturēta ar mīlestību. Nekam nav derīga ticības Baznīca, lai arī tā būtu ticības apliecībai visuzticīgākā un visortodoksālākā, ja tā daudzkārt nav arī vistīrākās un visaptverošākās mīlestības Baznīca. Ko gan nozīmē ticībā saukt Kristu par savu Kungu un neizpildīt viņa gribu? Šāda ticība nav ticība, tā ir liekulība. Tas nevienam cilvēkam neko nedod, ja viņš svēti apzvēr savu ticību Kristum, bet pirms tam nav gājis un izlīdzis ar savu brāli, lai cik bezdievīgs, piedauzīgs vai cienījams viņš būtu vai arī piederētu citai rasei. (Mt. 5:24) Baznīcai, kas aicina tautu ticēt Jēzum Kristum, pašai šajā tautā jābūt par degošu mīlestības liesmu, piedošanas sācēju, kā krāsnij, kurā sadeg viss naids un, kur naida un lepnuma cilvēki tiek pārmainīti tā, ka tie top par mīlestības cilvēkiem…. Tūkstoškārt apmānītajai un pieviltajai cilvēcei ir nepieciešama ticība, ievainotajai un cietējai cilvēcei ir nepieciešama cerība, naidā un neuzticībā nonākušajai cilvēcei ir vajadzīga mīlestība – un, ja mums vairs nav nekādas līdzcietības pret savu nabaga dvēseli, kurai arī tas viss patiešām ir nepieciešams, tad lai mums ir līdzcietība vismaz pret nabaga cilvēci!”

Šķiet, tie ir ne tikai Reformācijas, bet arī Pļaujas svētkiem atbilstoši vārdi, kas jautā par patieso vērtību tam, ko esam darījuši, krājuši, veidojuši.

Draudzes mācītājs Kārlis Žols

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.