Mēneša vēstījums – 2014. gada novembrī

Notikumu nepārtrauktajā plūsmā, kurā tieši vai netieši esam iesaistīti, varbūt to jau aizmirsuši, bet pavisam nesen daudzi no mums piedalījās Latvijas Saeimas vēlēšanās. Prieks, ka vēl arvien arī Ziemeļkalifornijas latvieši izsaka savu nostāju Latvijas vēlēšanās. Pēc vēlēšanām daži saka, ka rezultāti bija gaidāmi, savukārt citi, ka vēlēšanas bija pārsteigumu pilnas. Lai vai kā, bet labi ir tas, ka tie, kas vēlēšanās ir piedalījušies, ir ne tikai vārdos apliecinājuši, ka Latvija tiem nav vienaldzīga. Un par to mums jādomā arī novembra nozīmīgo atceres dienu – Lāčplēša dienas un mūsu Valsts svētku kontekstā.

Cik zīmīgi, ka praktiski visi mēs sakām, ka gribam, lai Latvijā daudz kas būtu labāk, pareizāk. Bet vēl zīmīgāk, ka gandrīz visi esam pārliecināti, ka tie, kam jāmainās, jāuzlabo kaut kas, ir kādi citi, un nevis mēs paši! Bieži dzirdēts – “mēs jau esam parāk tālu no tā visa…” Vai nav tā, ka rādīt ar pirkstu uz problēmām valstī, sabiedrībā vai cilvēkā un tajā pašā laikā arī sacīt, “es gan zinātu, kā vajadzētu labāk, pareizāk”, tik bieži ir nozīmējis tikai un vienīgi izlikt uz āru savas negācijas…?

Un cik gan skumji, ja šajā mūsu, patiesībā – spēlē, tiek ievilkts vārds “Dievs”. Skumji ir redzēt, kā cilvēki pievelk vārdu “Dievs” klāt pie savas izpratnes, savām interesēm, vienalga vai šīs intereses būtu sabiedriski politiskas vai baznīciskas. Vai tā vēl arvien nav iekšējas verdzības zīme, iekšēja nebrīvība? Ilgas pēc kontroles, vainīgā meklēšana nav daļa no risinājuma, bet gan visbiežāk – daļa no pašas problēmas.

Patiesībā jau cilvēkiem ir dažādi priekšstati ar to, kas ir brīvība. Un šobrīd jau mēs esam pieraduši pie daudzām brīvības izpausmēm, kā pie pašsaprotamām. Bet vēl arvien, pat lielākajā daļā pasaules brīvība nav pašsaprotama lieta… Dažkārt mēs kļūstam pārāk ciniski, un nenovērtējam, kas mums ir.

Domājot par brīvību arī ekonomiskajā sfērā, mēs esam riska stāvoklī kļūt tikai par zombētiem patērētājiem, kādus ik  dienas nākas redzēt. Arī šajā sakarā jājautā, nevis, cik un ko es varu nopirkt, bet cik es esmu brīvs kaut ko izšķirt pats, pats saprast, kas man patiešām ir vajadzīgs? Evaņģelija kontekstā kā problēma bieži tiek izvirzīts tas, ka mēs neapzinamies savas patiesās kalpības un domājam, ka kontrolējam situāciju. Vai arī šis novembris neliek mums aizdomāties, kas tas ir – brīvība…?

Reliģijai bieži pamatoti ir pārmestabēgšana no realitātes, izvairīšanās no atbildības, kas izpaužas vārdos “gan jau Dievs parūpēsies un gādās”. Un patiešām, šāda reliģija – morālisms, nav daudz labāka par tādām atkarībām kā alkohols vai iegrimšana televīzijā.

Bet patiesa brīvība taču nav nekas viegls. To pierāda jebkura pārveide, atjaunošanās. To pierāda ikviena cilvēka dzīve, kas ir bijis šajā atjaunošanās, laušanas un celšanas ceļā. Šis ceļš nav viegls. Bet tas ir ceļš, kurā arvien līdzi nāk Kristus vārdi: “jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”

Advertisements
This entry was posted in Lasīt. Bookmark the permalink.